Konkursam "Oriģinālākais nedarbs" - Ievas stāsts

Dzīvoju nelielā lauku ciematiņā, un tajā nebija manu vienaudžu, tāpēc pie manis vasarās vienmēr ciemos brauca māsīca Zita. Viņa bija divus gadus vecāka par mani, un viņai vienmēr bija pilna galva ar idejām, ko sadarīt, un vēl viņai piemita maģiskas spējas uz visu pierunāt mani, jo es pēc dabas biju kluss bērns un vecākiem īpašas raizes nesagādāju.

Nedarbam pat varētu dot nosaukumu "Dzīvnieku glābējas".

Sākās viss šādi: mums kaimiņos dzīvoja kungs, kas turēja daudz trušu un truškopībai bija pievērsies pavisam nopietni.
Kad ciemos atbrauca Zita, nolēmu, ka viņai jāparāda jaukās radībiņas, jo pie trušu saimnieka pati biju biežs ciemiņš. Trušu saimnieks, protams, neaizliedza mums apskatīt jaukās radībiņas, ļāva pat pabarot, kad truši bija apskatīti un pabaroti devāmies mājās, un pa ceļam Zita mani pārliecināja, ka truši nav domāti, lai tos turētu būros, un ka saimnieks no viņiem pagatavos gardu cepeti un viņu kažokus pārdos.

Man sirds vien plīsa, to visu dzirdot, tāpēc mums radās plāns - dzīvnieki ir jāglābj... Vakarā, kad satumsa, ielavījāmies kaimiņu sētā un atvērām visus trušu būrus, lai šie nu lec, kur katram tīk, un viņi tieši to arī darīja.

Nākamajā dienā, kad kaimiņš bija sapratis, kas noticis, viņš bija šokā, jo tāda nelaime un posts - truši ļekato pa pusciematu, visus pat neizdevās atrast, bet mēs ar Zitu laimīgas, jo nodomājām, ka tie nu ir paslēpušies un dzīvos laimīgi!!!
Paldies Dievam, mūs abas pat aizdomās neturēja, jo pretējā gadījumā būtu tāds pēriens, ka šausmas.

Vēl tika glābtas arī vistas un pīpēts pilnā siena šķūnī (labi, ka nenodedzinājām) un visādi citādi nedarbi, bet tie jau, protams, būtu citi stāsti!